Tātad, pēc neliela pārtraukuma no pedāļu mīšanas uz staigāšanu ar kopējo distanci apmēram 22 kilometri pa kalniem, mēs turpinājām ceļu. Laikapstākļi mūs lutināja, ceļš bija iebraukts un pilnīgi pieņemams. Tomēr šajā dienā mūs gaidīja neliela nianse – mums vajadzēja nokļūt kempingā ar nosaukumu Hólaskjól, bet mūsu papīra karte aptvēra tikai valsts dienvidrietumus, un cerība bija tikai viena – uz GPS. Līdz šim mans pārbaudītais ūdensnecaurlaidīgais ķieģelītis Motorola Defy+ nebija pievīlis. Landmannalaugarā es to uzlādēju par 2,5 latiem, turklāt, nedaudz pačīkstot par nabaga latviešu grūto likteni, par to pašu naudu uzlādēju ne tikai to, bet vēl arī fočiku un savu ārējo trekeri Holux m1000-C.
Iceland Cycling - day 7
EveryTrail - Find the best hikes in California and beyond
Desmit ar pusi stundas, 47 km ceļa un kilometrs augstuma kāpuma.
Vietām krāsas ir skābas līdz neiespējamībai
Brasls izskatās šādi
Braslu, kā jau minēju, trāpījās tāds daudzums, ka es nojuku no skaita. Šajā dienā kādi 10 bija točna. Šķērsot braslu ir interesanti, bet bisikleta rumbas un cilvēku kājas tiek pakļautas pārmērīgai mitrināšanai.
Tūristusi-botānikusi ieinteresējās par tūristusu-hārdkoristu pasugu
Kā redzat, te es pagaidām vēl basām kājām soļoju, negribas slapjam staigāt
Kāpumi vietām ir nepaceļami, piedodiet par kalambūru
Klintis ir elegantas
Lava un ķērpji, lūk, tāds ceļš
Bet pat ar to pietiek, lai pabrīnītos
Ko solīja, to arī rāda – gaidām troļļus un elfus, Huldufolk
Vienā no brasliem mūs uzrunāja no superdžipa
Izrādījās – glābēji, un grib mums palīdzēt – pārvest pāri upei. Jēgas no tā pamaz, jo pēc 500 metriem atkal brasls, bet prieka – jūra. Stāvēt uz džipa kāpšļa, ar vienu roku turoties pie durvīm, bet ar otru turot ričuku, un šķelt ūdens virsmu no augšas – sajūta neaprakstāma, gandrīz kā ar paraplānu lidot. Vispār šīs fočenes ir no iepriekšējās daļas, bet kaut kā es tās toreiz izlaidu.
Kamēr mēs tiekam pāri, ir sakrājusies vesela rinda, visi pacietīgi gaida
Šur tur ir arī tilti, bet ļoti, ļoti reti
Saskatījies smukumus, es aizdomājos un sapratu, ka mēs esam palaiduši garām pagriezienu, turklāt nevis tikko, bet pirms trīs kilometriem un viena brasla. Andrejs, protams, iecirtās un sāka jautāt, cik tad jābrauc pa ceļu, uz kura mēs šobrīd stāvam. “Vairāk”, es nenoteikti atbildēju, un tomēr pierunāju viņu doties atpakaļ.
Un atkal nav skaidrs, vai uz labu. Spriediet paši, uzzinot, kas notika tālāk. Kā izrādījās, pagriezienu es nepamanīju ne jau vienkārši tāpat, bet tāpēc, ka cilvēka apziņa filtrē informāciju automātiski.
Zīme vēsta: “Ceļa beigas”
Protams, ieraugot šādu zīmi, te nu jau es sāku iebilst un pierunāt Andreju atkal atgriezties atpakaļ, caur to pašu braslu, ko mēs jau divreiz bijām šķērsojuši. Andrejs tādas lietas ciest nevar, tāpēc šoreiz nepadevās, un nācās piekāpties jau man. Kā jūs saprotat, pēc šādas zīmes ceļš kļuva drīzāk par laukakmeņu krātuvi, nevis maršrutu, kas paredzēts transporta kustībai.
Tā mēs iepazināmies ar slavenajiem virzieniem “a la dzelzceļa klātne”, par kuriem mums stāstīja Igors Ščukins, kurš Īslandē bija gadu iepriekš. Nevarētu teikt, ka šī pieredze bija pozitīva, bet kārtējo reizi mēs par kaut ko pārliecinājāmies.
Un šī patiesība slēpjas tajā, ka dažkārt skarbums un pat, šķiet, nevajadzīgas grūtības piešķir dzīvei garšu un dzirksteli. Ceļš bija tik akmeņains, ka mēs pat ričukus knapi varējām pastumt, un tas turpinājās 12 kilometrus. Pa ceļam vajadzēja šķērsot trīs braslus, par ko es pamatīgi kreņķējos, jo kurš gan zina iemeslus, kāpēc ceļš ir slēgts. Brasli izrādījās pilnīgi izejami, un zīme drīzāk stāvēja tāpēc, ka daļu ceļa bija izskalojušas straumes, un tādos slīpumos apgāztos pat superdžips. Bet mums jau viss ir nieks.
Aitas Īslandē vasaras sākumā palaiž sazin kur, bet beigās vāc no tām ražu
Tas nekādā ziņā nav ceļš, bet gan dzelzceļa uzbērums. Nedrīkst tā ņirgāties par cilvēkiem
Toties ir ko atcerēties
Grūtības varbūt arī nevajadzīgas, bet skaistums pilnīgi dabisks. Viss sazaļoja, un robustā reljefa dēļ sajūta, ka esi tālu no civilizācijas, manāmi pastiprinājās, neskatoties pat uz elektrolīnijām. Tāpēc paldies Andrejam par idiotisku stūrgalvību mākslīgu grūtību radīšanā – citādi mēs nebūtu paskatījušies uz visu šo krāšņumu.
Par ričuka stiepšanu pa akmeņiem trakāk ir tikai stiept ričuku pa akmeņiem pret kalnu
Toties atrodies nepārtraukta izbrīna stāvoklī par apkārtējās īstenības svešādumu un asumu
To Īslandē sauc par ceļu. Tiesa gan, slēgtu.
Pa ceļu tek strauts. Normāli tā.
Te nu es jau kārtīgi pasmējos, jo amizanti joko tie īslandieši
Ja jums šajā vietā vēl nav smieklīgi, tad es jūs tūliņ sasmīdināšu. Kā jūs nupat iebraucāt, ar mums notika kārtējais vājprāts, kas aprakstīts augstāk. Ar to, protams, ir maz - kad šī brīnumtrase beidzās, vajadzēja parādīties kempingam. Un, dabiski (saskaņā ar pasaules uztveri un solījumiem, ko es te uzbīdīju), par nekādu kempingu apkārt pat smakas nebija. Turklāt visu šo laiku mēs rāpāmies zvērīgos kalnos, un pēc iziešanas uz normāla ceļa no tiem nobraucām, un vilkties atpakaļ augšā nu neparko negribējās. Nakšņot šaušalīgā aukstumā, bez dušas, kompānijas un elektrības mūsu verķiem arī negribējās, jo dvēseles stāvoklis mums ar Andreju jau tā ir trausls, ņemot vērā paaugstināto emocionālo jutību pret skaisto un šausmīgo. Tas, starp citu, ir tāpēc, ka mēs tik ļoti mīlam mākslu un saprotam jebkuras tās formas, pat abstraktās – mūsu smalkie prāti vibrē līdzi jebkurai ideju izpausmei vai pat neizteiktiem ārējiem apstākļiem.
Kā gan izkļūt no šīs sarežģītās situācijas, un vai mums tas izdevās, jūs uzzināsiet no nākamās daļas, tāpat kā to, kāpēc šī diena tomēr bija gandrīz tikpat smaga kā diena ar vētru, bet ne mazāk brīnišķīga.